Vai tiešām es arī pārvētīšos par to ‘’benzīngalvu’’ un man prātā būs riepas, moto ekipējums un es no rītiem pārbaudīšu benzīna cenas?
Ak, visas šīs jaunpienācēja bailes. Un pavisam ātri es tiešām izzināju visu ss.lv repertuāru ar moto piedāvājumiem.
Labi, sāksim no sākuma.
Kāpēc man, 33 gados pēkšņi likt tiesības? Vai tas bija nepiepildītais sapnis, ko izsapņoju jaunības dienās vai agrā pusmūža krīze.
Nē, tas bija Tinder randiņu rezultāts, kur mani pavizināja uz astītes. Ātri. Bez īpašām ķiverēm, aizsargiem un speciālām jakām, kuras šobrīd čekoju ‘’pa lēto’’ iekš ss.lv.
Man agrāk vienīgā doma bija:
Motobraucēji = Pašnāvnieki.
Es zināju līkumus un vietas, kur tie sadalījušies pa gabaliņiem un redzēju tuvinieku skumjās sejas, kad braucēja vairs nebija, tā kā arī man iegājās šis pieņēmums.
Man arī agrāk bija bail no ātruma, no policijas un sodiem un agras vai ātras nāves. Kaut kas tur bija ar to nāvi, šķita, ka neapdomāta. Vēl kaut ko kavēju un tāpēc, noteikti nav vērts riskēt mirt ātrāk.
Kas mainījās tagad - es izbaudīju, es braucu un skatījos bailēm acīs. Es vēroju, kas notiks, kas būs tālāk. Kad bija ļoti ātri, aizvēru acis un elpoju, jo es tak tikai sēdēju uz astītes. Daudz adrenalīna, nulle bailes, bet vienmēr kā blakus ar to izkapti viņa stāvēja un mēs abas smaidījām viena otrai.
Laikam, kad vienreiz pats savā depresijas apmātībā esi domājis mirt, braukšana ar moci tieši uzdzen dzīvību. Tā nu es tā apdomājos - jā, man vairs nav to veco baiļu ar pieliktajām astēm par to ‘’kas ir un kas nav’’ motobraucēji.
Jau rudenī pie sava ‘’vision board’’ pieliku bildi uz motocikla ar ķiveri galvā no kāda izbrauciena Kalifornijā - klāt zīmīti - Spring 2021.
Pienāca Spring 2021, Tinder deits bija jau citos medību laukos, bet bailes man nebija, grāmata bija uzrakstīta un atkal bija iestājies tāds - es nezinu ko vēl, kā vēl sevi izbaudīt laiks un ik pa laikam uzmetot acis uz to vision board bildīti es sev teicu: ''Davai, Monta, pamēģini!''
Vispār gribējās visu tā ‘’pa vieglo’’ un domāju - kārtošu teoriju Siguldā un tad braukšanu Valmierā - tā easy-peasy bez liekām tramvaja sliedēm. Bet ar to visu covid padarīšanu te nekas īsti nenotikās un kāds arī vēl iespraucās pa vidu ar komentāru, ka Valnierā šausmīgi instruktori. Nu labi, cilvēcīgums man svarīgs un Rīgā ieteiktais Anatolijs Go Moto esot tāds. Tad nu rakstīju un bez liekiem ‘’šuri-muri’’ man jau bija links uz Zoom Teorijas nodarbībām. Pie tām vēl domāju - ai, 45 eiro, ja nu kas, es varu arī neiet visu. Jā, starpcitu, ir motoskolas, kur ir tā pirmā cena un ar maziem burtiem pierakstīts, ka noteikti jāmaksā pēc 2 nedēļām arī par visām braukšanas nodarbībām, tā kā skatamies uzmanīgi, jo es vēl nebiju pārliecināta vai vispār šo turpināšu pēc teorijas.
Hmmm, nu divreiz pa super gariem vakariem Zoomā, kur visspilgtāk atceros visus avāriju un nedroši braucošo motociklu video, kuri, protams, man vienmēr atkal atgriežas galvā, kad ieraugu bruģi, tramvaja sliedes un lielgabarīta auto.
Nu ko, skolas ieskaite nokārtota, tagad vajag Pirmo Medicīnisko Palīdzību. Hmmm, nekādi nevarēju atcerēties pie auto tiesību saņemšanas to lelles elpināšanu, laikam mums tik vajadzēja toreiz samaksāt. Bet šoreiz, sakarā ar covid noteikumiem, Zoom un individuālā nodarbība ar testu. Tad nebūs iespēja pajautāt vai špikot. Bet vispār, kāpēc lai es arī vienreiz neiemācītos to visu, jo es tak šoreiz sevis dēļ daru. Notīram visu, ko apkārt saka - cik garlaicīgi, nevaru izturēt un kam to vajag.
Lecu iekšā ar visiem 100 un individuālajā nodarbībā arī uzprasīju visus sev interesējošos jautājumus:
ja jāveic elpināšana vai sievietei vajag vilkt nost krūšturi, jo tur tās stīpiņas tak var savainot viņu, vai ne?
Atradu arī atbildi uz to, ko darīt ar čūsku kodumiem, un, ja kaut kas ieduras kādā ķermeņa daļā. Sanāca arī izmantot savas zināšanas, kad parkā pamanīju ‘’stabilā sānu pozā’’ guļošos iereibušos.
Uzliku pati savai kājai pārsēju, ieelpināju Annušku un divas kļūdas testā tika piedotas un makā ieliku apliecību. Zini, forši, ka tagad zinu kā kādu izglābt. Esot vispār tikai jāklausās, ko Tev saka mediķi un jāmierina cietušais, to toč mācēšu.
Nu tā, uz pirmo braukšanu. Hmmmm, bet ārā vēl auksts.
Motopeles lietotais apģērbs jau bija
iepirkts randiņošanas laikā, ķiveri aizdeva draudzene un noderēja skeita šūzi ar augsto maliņu. Bet vispār, pirmās nodarbības dienā bija tik karsts, ka aizbraucu kleitā un piegāju pie tā laukuma skatīties - kā nu tas būs kā kārtīga dīva. Vispār pirms tam bik skatījos no sētas otras puses, jo vēl nejutos piederīga.
Pirmā reize. Mani jau uzreiz gribēja uz tā ‘’lielā moča’’ sēdināt… es iepīkstējos, ka nē. Es nezinu, man laikam seja tāda, ka šķiet, ka es visu varu un māku laikam, a iekšā ritīgs mini bērns bailēs sēž. Nu ko, izbraucu ar to mazo, pēc diviem apļiem saprotu, garlaicīgi. Labi, lecam uz ‘’lielā’’.
Hahahaha
Es domāju varbūt mani pastums vai kaut kā savādāk parādīs, bet sajūta - Tev starp kājām ķieģeļu rūpnīca uz riteņiem, ja kritīs, šķiet, ka visu Tevi sadauzīs un arī sajūta, ka kritīs tūlīt un nespēsi noturēt, tāpēc tik bailīgi vispār būt uz moto. Un tad ieliec tajā ātrumā un tas vēl sāk kustēties, vispār kosmoss. Iekrampējos kārtīgi un tālāko neatceros.
O, te es sāku meditēt. Jo es nebiju nekur citur kā vien ŠEIT un TAGAD. Tikai uz moto, jo atbildība liela, ātrums - man pašai šķiet liels, bet nu patiesībā vnk chill & ride mode.
Pāris apļi, kaut kādas vieglas figūras, jau sāc tā ātrāk pabraukt (tas būtu uz 30). Man sanāk? Tiešām? Wow.
Tas ir kā vizināties kārtingā, tikai es zinu, ka varēšu to darīt uz ielas. Yey. Sāku čekot mocīšus ss.lv. Es būšu motopele. Ak mans Dievs!!!
Tas ir tik neticami!!!
Gribi dzirdēt tālākos stāstus?